Mammu, nebrauc, lūdzu, ciemos gadiņus divus trīs! Sievietes atriebības stāsts

Man vienmēr bijusi liela mīkla, kā cilvēks var ierasties ciemos pie otra, ienākt viņa mājā, paņemt vajadzīgo un pat nepavaicāt atļauju, mums raksta kāda sieviete.

Stāsts par manu ģimeni, konkrētāk, vīramāti. Paņemt kaut ko gan viņai vajadzēja ne sev personiski, bet gan savai māsai, ar kuru viņa dzīvo kopā. Viņām ir tik liela vecumu starpība, ka mana vīramāte savai māsai ir praktiski mātes vietā. Vīrs izauga kopā ar savu tanti, kura ir par viņu vien kādus gadus piecus vecāka.

Vīramātei, protams, piemīt savas dīvainības: pēc viņas apmeklējuma var pazust gaļa vai kotletes no ledusskapja, tātad rītdienai pagatavotās pusdienas. Vannasistabā “izgaist” ziepes, bet no šampūna paliek vien pudelīte.

Bet reiz nupat biju iegādājusies jaunu matu taisnotāju, nebiju pat paspējusi izmēģināt, kad pat tam “izauga kājas”. Uzreiz sapratu, kas par lietu:

– Dārgā Ināra, varbūt ziniet, kur palicis mans matu taisnotājs?

– Es to iedevu Lienei, viņējais sadega, bet viņai ļoti vajadzīgs. Atvaino, man jāskrien. (Un nosviež klausuli).

Drīz ar vīru svinēsim piecu gadu kāzu jubileju. Un, lai to atzīmētu, posāmies uz restorānu. Kleita ir, bet kurpes… Vairs nevalkāju augstpapēžu apavus kopš grūtniecības, jau pirms diviem gadiem. Tāpēc posos uz veikalu, lai iegādātos skaistas izejamās kurpes.

Atradu lieliskas kurpītes: tieviņš 9 cm papēdis, melnas, lieliski der un izskatās! Uzmērījusi uzreiz sapratu – tās ir manējās!

Kurpes bija samērā dārgas, bet nolēmu par godu svētkiem tās tomēr iegādāties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tik svarīgs notikums ģimenē! Pārnesu mājās, noliku turpat plauktā, jo līdz svinību datumam bija palikušas vēl tikai septiņas dienas.

Vakarā nedaudz aizkavējos darbā, sapratu, ka nepaspēšu paņemt meitu no bērnudārza, tāpēc zvanīju vīram un lūdzu viņam to izdarīt. Tomēr arī viņam nebija laika, tāpēc neko labāku kā piezvanīt savai mātei viņš izdarīt nevarēja. Viņa paņēma no vīra dzīvokļa atslēgas, meitu no bērnudārza un abas kopā atgriezās dzīvoklī. Es gan par to neko nezināju…

Atgriezos vēlu, noliku ielas kurpes plauktā, lai tās nevienam netraucētu. Gribēju uzvilkt jaunās, skaistās kurpes, kas stāvēja turpat blakus, lai vēlreiz papriecātos. Bet to tur nebija! Kur manas kurpes? Kur tās ir?

– Andri, kur kurpes, kuras es nopirku pagājušajā nedēļā?
– Kuras? Tev taču kaudzēm kurpju! Droši vien turpat skapī?
– Kādā vēl skapī?! Šorīt taču tepat stāvēja, es redzēju. Kas te bijis? Tava māte?
– Jā, mamma bija, es pats nepaspēju Elizabeti izņemt.

Atkal zvanu vīramātei.
– Jūs taču droši vien nojaušat, kāpēc zvanu?
– Nē, mīļā. Un kāpēc? Saki ātrāk, es steidzos.
– Pie mums priekšnamā atradās manas jaunās, melnās kurpes. Vēl šorīt tās tur bija. Bet kur tās ir tagad?
– Tavas kurpes ir pie Lienītes. Tev jau tā ir daudz apavu, bet Lienītei nolūza papēdis tieši labākajām kurpītēm. (Un noliek klausuli ar domu: nopērc sev jaunas).
– Pērc jaunas vietā! Sašutumā sāku kliegt uz vīru. Un viņa reakcija bija kā parasti – labi, nopirksim tev jaunas, nabagāki nekļūsim.

Lieliski, es nodomāju. Un tad man radās cietsirdīgs atriebības plāns. Nolēmu izvēlēties visdārgākās kurpes, kādas vien varēju atrast. Cerēju, ka pēc tam viņš ierobežos savas mātes patvaļu mūsu dzīvoklī.

– Tu esi traka? Par tādu naudu es varu datoru nopirkt! Vīrs auroja pa visu veikalu.
– Varam nopirkt arī datoru, tikai vēlāk. Bet vispirms tu man nopirksi kurpes, kuras tava māte
nozaga no mūsu mājām. Un tieši šīs – kā aizstājēju nozagtajām.

Vīram nekas cits neatlika kā samaksāt. Un es tiku ne tikai pie patiesi ekskluzīvām, bet arī tiešām ļoti skaistām un ērtām kurpēm. Iespējams, nebija milzu naudas vērtas, toties zīmols vien ko nozīmē.
Kad jau bijām tuvu mājām, iezvanījās vīra mobilais.

– Dēliņ, ieskriešu pie jums. Pie reizes saldētavā atstāšu saldētos zaļumus, man jau galīgi vairs nav, kur tos likt.
– Nē, mammu, šodien nevajag pie mums braukt. Un, nē, rīt arī ne! Tava pēdējā ciemošanās man izmaksāja pārāk dārgi. Lūdzu, nedaudz nogaidīsim, gadiņus divus trīs, labi?!